Mēs, 11.klases skolēni 11.oktobrī devāmies ekskursijā uz Vidzemi.
Pirmais, ko apskatījām bija saldējuma „Gogelmogels” ražotne. Mājas plombīrs Gogelmogels top Limbažu novada Skultes pagasta Stienes ciema “Ceplīšos”.
No mājas vistu olu dzeltenumiem un citiem tīriem produktiem, pēc klasiskas receptes radīts īsts plombīrs Gogelmogels- tīram, klasiskam priekam. Bez E-vielām. Ar labu auru. Piedāvā Jāņa Jomas mājražošana. Saldējums ir piesātināts ar garšām, kas raisīs nedaudz nostalģisku sajūtu par bērnības saldumu- gogelmogels. Saldējuma ir pieejami četri veidi: ar ziedputekšņiem, ar smiltsērkšķiem, ar šokolādes skaidiņām un, protams, klasiskais vaniļas.
Saimnieki ražošanā ir mēģinājuši izmantot arī veikalā pirktās olas, taču šis eksperiments nedeva vēlamo rezultātu un saldējums nebija tik garšīgs kā gatavots no māju olām.
Tālāk devāmies uz Minhauzena muzeju Duntē, kur diemžēl laika apstākļu dēļ neizdevās izbaudīt pastaigu pa Meža taku. Bet tā kā Meža taka nav vienīgā šajā objektā, mēs devāmies pastaigā pa Minhauzena Alus kausa taku. 2013. gada 30. augustā tika atklāts jauns objekts Minhauzena Pasaulē– barona Minhauzena vislielākais alus kauss! Minhauzena Pasaules viesiem ir iespējams baudīt piedzīvojumu garšu pa jauno taku līdz alus kausam, pa ceļam sastopot pašu Barona un 25 citas koka figūras no populārākajiem Minhauzena stāstiem. Takas garums vienā virzienā– 1035 m.
Saulkrastos apskatījām Velosipēdu muzeju. Velosipēdu muzejs Saulkrastos pievilina apmeklētājus ar senatnes gaisotni un visnotaļ interesanto kolekciju. Par unikāliem vēstures lieciniekiem kļuvusi tēva un dēla Jāņa un Gunta Sereginu velosipēdu kolekcija. Muzejā aplūkojams viens no pirmajiem augstrata divriteņiem, velosipēds ar pirmajām piepūšamajām riepām un pat koka divritenis. Bez velosipēdiem kolekcijā plaši pārstāvētas dažādas lietas, kuras saistītas ar divriteņu lietošanu, riteņbraukšanas sportu, biedrībām un velosipēdu ražošanu.
Šī ir vienīgā seno velosipēdu kolekcija Latvijā. Kolekcijas veidošanās sākusies 1977.gadā, kad Jānis iestājās Latvijas Antīko automobiļu klubā un sāka nopietni interesēties par velosipēdu rūpniecības vēsturi, kā arī riteņbraukšanas pirmsākumiem Latvijā.
Kopumā muzejā atrodas aptuveni 60 velosipēdu. Vēl nav izstādīti visi divriteņi, daudzi gaida savu kārtu restaurācijā, kā arī mirkli, kad tie vēl tikai tiks atrasti! Turklāt kolekcija visu laiku tiek papildināta.
Interesanti bija uzzināt, ka viens no pirmajiem eksponātiem uz šo muzeju nācis no Skrundas.
Nākošais apskates objekts– Saulkrastu Baltā kāpa.
Baltā kāpa ir viena no raksturīgākajām Saulkrastu vietām. No tās paveras skaists skats uz jūru, Inčupes grīvu un plašo pludmali.
Baltā kāpa veidojusies, vējam dzenot pludmales smiltis pāri Baltijas ledus ezera mālainajiem nogulumiem. Tās baltais, 18 m augstais smilšu atsegums senatnē kalpoja kā orientieris vietējiem zvejniekiem. Nosaukumu kāpa ieguvusi no baltajiem sacietējušo smilšu slāņiem, kas vizuāli līdzinās smilšakmenim.
Kāpas apkārtne ir labiekārtota un sakopta, bet tās nogāzes– nostiprinātas. Lai arī kāpa ir apaugusi ar priežu mežu, arvien ir redzama tās stāvā, uz jūru vērstā nogāze.
Ejot uz Balto kāpu, pa ceļam ir Katrīnas liepas. Nostāsti vēsta, ka tās stādījusi Krievijas ķeizariene Katrīna II, kura neilgu laiku atpūtusies Pabažu jūrmalā.
Devāmies pastaigāties arī pa Saulrieta taku. Saulrieta taka vijas no Baltās kāpas līdz Saulkrastu centram apmēram 4 km garumā. To ejot, iespējams apskatīt Saulkrastu jūrmalai raksturīgo ainavu – plašo, smilšaino pludmali, priekškāpas, Pēterupi un kāpu meža dižpriedes. Vairākās vietās no tās paveras skaisti skati uz upes ieleju un jūru.
Ekskursijas noslēgums izvērtās ļoti atraktīvs– sadaloties komandās, piedalījāmies sacensībās peintbola parkā „Bušas”. Šajā parkā notiek dažāda līmeņa sacensības peintbolā dažādās vecuma grupās.
Informāciju sagatavoja 11.klases skolnieces Alise Dorbe un Dārta Meija
