19.decembrī 4.b klases skolēni devās apciemot Mazos Draugus uz Aizsardzības biedrības “Nika” dzīvnieku patversmi Ciecerē.
Kādā no klases stundām, kad runājām par labajiem darbiem, ko katrs esam paveikuši, izskanēja doma par kopēju labo darbu, proti, palīdzību Mazajiem Draugiem, kas kādu iemeslu dēļ šobrīd nedzīvo savās ĪSTAJĀS mājās.
Pateicoties klases vecāku gādībai un nesavtībai, sarūpējām dāvanas Mazajiem Draugiem (dažāda veida pārtiku sunīšiem un kaķīšiem, siltas sedziņas, vienreizējos paladziņus, u.c.) un devāmies ciemos.
Bērni šo braucienu gaidīja jau no brīža, kad par to sākām runāt. Žēl, ka daži mūsu klases biedri – Rainers, Kristiāns, Alise un Niklāvs slimības dēļ nevarēja pievienoties šajā braucienā.
Patversmē kopēja Agnese mums pastāstīja par darbiņiem, kas ikdienā darāmi. Kā un kas notiek ar dzīvnieciņiem, kuri tur nonāk. “Izrādās, ka arī te ir kā slimnīcā!” aizdomājies noteica viens no bērniem. Jā, arī patversmē dzīvnieciņus vispirms izmeklē ārsts jeb vetārsts, kurš arī nosaka vai dzīvnieciņš var iet un draudzēties ar pārējiem iemītniekiem, vai viņam vēl jāpaārstējas. Pārvaldniece Inese mums pastāstīja dažādus stāstus, kā Mazie Draugi nonāk patversmē. Lielākoties tie bija skumji un bēdīgi, kuri bērnus ļoti aizkustināja. Piemēram, kādam no kaķīšiem bija jāamputē aste, jo tai pāri bija pārbraukusi mašīna un patversmes darbinieki viņu bija paņēmuši ceļmalā, bet kādam no sunīšiem dzīve bija gaužām nežēlīga: ne tikai dzīvojis nepieņemamos apstākļos, bet arī ticis apmētāts ar akmeņiem un citādi darīts pāri. Patversmē nonācis, pateicoties līdzcilvēkiem, kas par to bija ziņojuši patversmes darbiniekiem. Sunītis ilgi nav gribējis nākt ārā no būdas un “skatīties pasaulei acīs”.
Vispriecīgākais brīdis šajā emocionālajā pārdzīvojumā bija, kad bērni satikās ar 4 jautriem kucēniem, kuri atsaucīgi izrādīja savu prieku par jaunajiem draugiem.
Trīs reizes var minēt, cik daudz reižu bērni teica: “Skolotāj, vai es varu šo kaķīti ņemt mājās?”, “Redziet, skolotāj, viņš ne pie viena cita neiet!” Patiesībā, sirds lūza, redzot manu zēnu – nebēdņu, acis, kad skatījās un glāstīja tur esošos kaķīšus, un klausījās stāstos par Mazo Draugu dzīvi…
Aicinām visus būt līdzcietīgiem, iejūtīgiem un atbildīgiem! Mēs varam tik maz ko dot mūsu Mazajiem Draugiem, taču cik daudz mīlestības, uzticības un prieka viņi dod mums… Atceramies viedos Sent – Ekziperī vārdus: “Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām…”
Paldies skolas direktores vietniecei Signei Grīnbergai, kas kopā ar mums bija šajā pirmssvētku emocionālajā ceļojumā!
Informāciju sagatavoja 4.b klases audzinātāja Dace Trukšāne.
