Kādā saulainā pavasara dienā Zane Šēnberga man uzticēja izlasīt savus sacerētos dzeļojus. Vēl vairāk – viņa piekrita tos publicēt skolas mājas lapā.
Lūk, daži no Zanes dzejoļiem.
***
Kad es skrienu,
Mana sirds sitas tik strauji,
Tik strauji, it kā es būtu tevi ieraudzījis!
Bet tā bija tikai ēna,
Tikai ēna, kura man garām paskrēja.
Kad es sēžu mājās un skatos pa logu,
Mana elpa ir tik karsta,
Tik karsta kā tavas lūpas.
Bet tā ir tikai mana elpa.
Kad es guļu gultā un aizveru acis,
Man priekšā parādās tēls,
Kurš ir līdzīgs tev.
Bet tas ir tikai tēls.
Kāpēc manas domas ir tikai pie tevis?
Vai tavas domas ir arī pie manis?
Bet tās ir tikai domas.
Kāpēc tās nav īstas?
***
Svītra pēc svītras,
Svītra pēc svītras,
Mēs nevaram saprast,
Vai tā bija līka
Vai arī stīva.
Un tā katru dienu
Svītra pēc svītras.
Bet izrādās, tās nav svītras,
Bet tā ir mūsu dzīve.
Kas skrien kā negudra
No viena līča pie otra.
Līkumu līkumiem tā skrien.
Gar krūmiem un starp kokiem.
Pa jaunām ielām un veciem tiltiem.
Tā skrien un neskatās
Ne atpakaļ, ne uz priekšu.
Un bieži mums ir jāapstājas
Un jāapskatās,
Vai mēs skrienam pa jauniem laukiem
Vai arī pa veciem miežiem.
***
Vai tu gribētu kaut reiz
Nodzīvot kā vējš?
Tu varētu domās palidot
Un sapņos paslēpties.
Varētu baltos palagos tīties
Un par baltu puķi pārvērsties.
Varētu mežus aplidot
Un pasauli aplūkot.
Un tomēr tu nevari būt vējš,
Jo esi tikai cilvēks.
***
Melns
Balts
Balts
Melns
Man prātā skan tikai šis divas krāsas
Melns, balts
Ikdienā melns
Ikdienā balts
Cilvēks, kurš ir melnbalts
Viņa skatiens ir apstājies
Pie melna vai balta punkta
Viņš nedzird tavus smieklus
Viņš nedzird manus čukstus
Viņš pat nepazīst sevi un savas domas
Nevajag viņu aiztikt
Nevajag viņu traucēt,
Jo viņš ir savā melnbaltajā pasaulē
Zanes latviešu valodas skolotāja Maija Muižarāja.